AUDZĒTAVU KLEPUS
Audzētavu klepus ir sinonīms suņu traheobronhītam, kas ir biežākais iemesls pēkšņai un nepārtrauktai klepus lēkmei, kam raksturīga rīstīšanās un vemšanai līdzīga uzvedība. Kontakts ar inficētu suņu grupu (klīniskās pazīmes var būt un var arī nebūt redzamas) palielina Jūsu suņa inficēšanās iespēju.
Slimības nekomplicētā forma raksturojas ar spalgu, sausu klepu, krekšķināšanu un rīstīšanos. Klepus sākas pēkšņi, ir lēkmjveidīgs un to izraisa fiziska slodze, uzbudinājums, vēss gaiss vai trahejas taustīšana. Klepus ir saistīts ar laringītu (balsenes iekaisums) un balss saišu pietūkumu, kam var pievienoties rinīts (izdalījumi no deguna) un konjunktivīts (acs gļotādas iekaisums). Slimojot var būt bagātīga sekrēta izdalīšanās. Sekrēts ir viskozs (biezs) un suns cenšas no tā atbrīvoties, izdarot vemšanai līdzīgas kustības (izliec muguru, atver muti, rīstās). Vispārējais stāvoklis var tikt raksturots kā normāls un dzīvnieks parasti izveseļojas ~2 nedēļu laikā. Slimības gaita parasti ir vidēji smaga, pašlimitējoša un pāriet bez vai ar nelielu medikamentu pielietojumu.
Komplicēto slimības formu novēro kucēniem vai suņiem ar samazinātu imunitāti, kad darbojas vairāki izraisītāji un sekundāra bakteriāla infekcija. Neskatoties uz to, ka audzētavu klepus ir pašlimitējoša slimība (pāriet bez ārstēšanas), miniatūriem suņiem ar iedzimtu elpceļu sašaurinājumu, suņiem ar hronisku bronhītu vai primāru skropstiņu nekustīgumu (veselu un normālu elpošanas traktu sedz kustīgas skropstiņas), var izveidoties komplikācijas. Tādos gadījumos saslimšana izpaužas kā hroniska, bakteriāla bronhopneimonija ar temperatūras paaugstināšanos, depresiju, aizdusu un novājēšanu. Parasti novēro klepu ar izdalījumiem no elpošanas ceļiem, iztecējumus no deguna un acīm. Rezultātā dzīvnieks var iegūt hroniskas elpceļu saslimšanas vai vēl bīstamāk, statistika pierāda, ka kucēnu (līdz 6 mēnešu vecumam) mirstība no traheobronhīta sasniedz 10-20%.[1] Pēc traheobronhīta pārslimošanas imunitāte pret atkārtotu saslimšanu var saglabāties >6 mēnešus.[1]
Biežākie audzētavu klepus ierosinātāji ir Bordetella bronchiseptica, suņu paragripas vīruss (CPIV) un suņu adenovīruss 2 tips (CAV – 2). Parasti darbojas vismaz divi izraisītāji.[1] Vakcinācija ir veids kā cīnīties ar tiem.
Ir pieejamai divi vakcinācijas veidi – dzīva un inaktivēta vakcīna.
Dzīvās audzētāju klepus vakcīnas tiek aplicētas uz deguna gļotādas un savu efektivitāti saglabā neskatoties uz mātes imūnvielu klātbūtni, šī iemesla dēļ atkārtota vakcinēšana nav nepieciešama, bet ir jāseko ražotāja izstrādātām instrukcijām. Imunitāte saglabājas līdz 6 mēnešiem[1]. Tā kā šī ir dzīva vakcīna, vakcinēšanas brīdī ir jāveic dzīvnieka klīniska izmeklēšana. Vājiem, letarģiskiem vai slimiem dzīvniekiem ar samazinātu imunitāti, vakcinācija ir aizliegta[3].
Inaktivētās vakcīnas veicina imūnvielu veidošanos un samazina saslimšanas iespējamību par 67-75% [8;9]. Vakcīnas ievadīšana rada vispārēju imunitāti, kura pasargā no saslimšanas, bet nepasargā no inficēšanās un vīrusa nēsāšanas. Vakcīnas iedarbība ilgst 10-12 mēnešus. Vakcinācija pret traheobronhītu notiek vienlaicīgi ar vakcināciju pret citām suņu infekcijām.[1]
Kādu vakcīnu izvēlēties, ja pastāv risks inficēties ar audzētavu klepu? Iespējams labākais no veidiem ir paturēt prātā katras vakcinācijas plusus un mīnusus izvēloties atbilstošai situācijai vispiemērotāko. Dzīvās vakcīnas nav labākais vakcinēšanas veids dzīvniekiem, kuriem ir samazināta imunitāte, vai suņiem ar elpceļu slimībām. Šo vakcīnu neietekmē mātes imūnvielas, tādēļ piemērotākais vakcinācijas vecums varētu būt 2-14 nedēļas.[7] Kombinējot dažādus vakcīnu veidus vakcinācijas programmā var optimizēt organisma aizsardzību [3,4]. Jebkurā gadījumā konsultējaties ar savu veterinārārstu, lai atrastu piemērotāko vakcinēšanas veidu.
Izmantotā literatūra:
1. Roberts Trubka, Suņu un kaķu infekcijas slimības, mācību materiāls veterinārmedicīnas studentiem un veterinārārstiem, LLU VMF 2012g
2. Ford RB. Infectious Tracheobronchitis. In: Bonagura JD, ed. Kirk’s Current Veterinary Therapy XII. Philadelphia: W.B. Saunders Co, 1995;905-908.
3. Bemis DA. Bordetella and Mycoplasma Respiratory Infections in Dogs and Cats. Vet Clin North Am Small Anim Pract 1992;22:1173-1186.
4. Bemis DA. Current Strategies for the Control of Canine Infectious Tracheobronchitis, in Proceedings. Canine Cough Symp. 5th Annu East States Vet Conf 1988;5:22-35.
5. Bey RF, Shade FJ, Goodnow RA, Johnson RC. Intranasal Vaccination of Dogs with Live
6. Avirulent Bordetella bronchiseptica: Correlation of Serum Agglutination Titer and the Formation of Secretory IgA with Protection Against Experimentally Induced Infectious Tracheobronchitis. Am J Vet Res 1981;42:1130-1132.
7. Ford RB, Vaden SL. Canine Infectious Tracheobronchitis. In: Greene CE, ed. Infectious Diseases of the Dog and Cat. Philadelphia: WB Saunders Co, 1990; 259-265
8. McCandlish IAP, Thompson H, Wright NG. Vaccination Against Canine Bordetellosis Using an Aluminum Hydroxide Adjuvant Vaccine. Res Vet Sci 1978;25:51-57.
9. McCandlish IAP, Thompson H, Wright NG. Vaccination Against Canine Bordetellosis: Protection from Contact Challenge. Vet Rec 1978;102:479-483.